LTMC īsteno projekta aktivitāti “Profesionālās kompetences pilnveides programmu un to mācību metodoloģiju izstrāde un pilnveide atbilstoši bērnu tiesību aizsardzības sistēmas pilnveidei”

Latvijas Tiesnešu mācību centra, Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas un Centra “Dardedze” sadarbībā tiek īstenots projekts[1] “Speciālistu, kuru profesionālā darbība saistīta ar bērnu tiesību aizsardzības nodrošināšanu, profesionālās kvalifikācijas pilnveide un bērnu likumisko pārstāvju atbildības stiprināšana bērnu tiesību aizsardzības sistēmas reorganizācijas ietvaros”.

Projekta ietvaros tiek īstenota aktivitāte “Profesionālās kompetences pilnveides programmu un to mācību metodoloģiju izstrāde un pilnveide atbilstoši bērnu tiesību aizsardzības sistēmas pilnveidei”.

Aktivitātes mērķis - bērnu tiesību aizsardzības jomā strādājošo profesionālās kompetences pilnveides izglītības sākotnējo un kārtējo programmu  pilnveide, tai skaitā e-mācību moduļa izstrāde  un tām atbilstošu mācību  metodoloģiju  izstrāde.

Bērna tiesības ir personas, kura nav sasniegusi pilngadību, cilvēktiesības

Latvijas nacionālajā tiesiskajā regulējumā pamata tiesību akts bērnu tiesību jomā ir Bērnu tiesību aizsardzības likums.  Bērna tiesību aizsardzības likumā ir ietverti no starptautiskajiem tiesību aktiem pārņemtie tiesību principi, kas ietverti nacionālās tiesību normās. Līdz ar to šī nacionālā likuma tiesību normas ir interpretējamas (proti: saprotamas, piemērojamas) saskaņā ar bērna tiesību aizsardzības principu starptautisko oficiālo interpretāciju jeb skaidrojumu. Pamatojoties uz minēto, piemēram, Apvienoto Nāciju organizācijas (ANO) Bērnu tiesību komitejas komentāri (skaidrojumi) attiecībā uz ANO Bērnu tiesību konvencijā (Konvencija) ietverto principu vai atsevišķu konvencijas pantu izpratni nacionālo tiesību normu piemērošanā Latvijas tiesību normu realizētājiem ir saistoši. Tas nozīmē, ka gan Latvijas nacionālo bērnu tiesību attīstībā, tai skaitā tiesību normu jaunradē, gan to piemērošanā ir jāpieturas pie Konvencijas principu oficiālā skaidrojuma.

Bērnu tiesības ir jāpārzina dažādu nozaru speciālistiem - kuri izstrādā nozares politikas un tiesību aktus, kas var skart bērnus, gan tiem, kuri strādā tiešā saskarsmē ar bērniem

Lai īstenotu Konvencijas principu oficiālos skaidrojumus nacionālā līmenī, tas ir detalizēti jāizprot, turklāt tik labi, lai prastu attiecīgās tiesību normas ne tikai piemērot praksē, pieņemot lēmumus situācijās, kurās ir iesaistīts konkrēts bērns, bet arī izstrādājot politikas attīstības dokumentus, kas skar bērnus kā sabiedrības daļu – stratēģijas, plānus un koncepcijas, jaunus tiesisko regulējumus, kas Latviju tiesību attīstības ziņā tuvinātu Konvencijā ietvertajām vērtībām, nevis novirzītu no tām.

Atšķirība starp bērnu un pieaugušo cilvēktiesībām

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.pants noteic bērna tiesību aizsardzības principu, kuru ievērojot, vispār ir iespējams īstenot bērna cilvēka tiesības, proti, bērna labāko interešu prioritātes principu. Bērna, kā nepilngadīgas personas, tiesības tiek aizsargātas ar bērna labāko interešu principu, jo bērns (vai bērni kā sabiedrības daļa ir personas) ir persona, kuras tiesību īstenošanā un arī jaunradē jāņem vērā divi kritēriji – vecums un briedums. Šī ir atšķirība starp bērna cilvēktiesībām un pilngadīgu personu cilvēktiesībām. Tādējādi likumdevējs noteic īpašu atbildību tieši bērnu tiesību jaunradei un šo tiesību piemērošanai. Pēc būtības tikai kompleksa bērna labāko interešu ievērošana rada platformu tam, ka bērna tiesības, kuras Bērnu tiesību aizsardzības likums noteic  II nodaļā – Bērna pamattiesības, būtu īstenojamas.

Citiem vārdiem sakot, bērna labākajās interesēs ir atrasties tādā  labvēlīgā situācijā, kurā bērns (vai bērni) pilnā apjomā var īstenot savas likumā noteiktās tiesības. Turklāt labvēlīgās situācijas nepieciešamība ir nosacīta ar bērna (cilvēka) vecumu un briedumu; pretējā gadījumā, nonākot nelabvēlīgā situācijā – bērns (vai bērni) tiek kavēti savu tiesību īstenošanā.

Satversmes tiesa norāda: tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, un visās darbībās attiecībā uz bērnu prioritāras ir viņa tiesības un vislabākās intereses

Uz šiem apsvērumiem norādījusi Satversmes tiesa, proti: “[…] tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, un visās darbībās attiecībā uz bērnu prioritāras ir viņa tiesības un vislabākās intereses. Likumdevējam jāievēro, lai pieņemtie normatīvie akti aizsargātu bērna likumiskās intereses iespējami labākajā veidā. Turklāt bērna tiesības un likumiskās intereses tiek skartas ne tikai tad, kad lēmums jāpieņem tieši attiecībā uz bērnu, bet arī tad, kad lēmums var būt tikai attiecināms uz bērnu vai var netieši skart bērnu. Jebkuras citas prioritātes atzīšana bez nopietna  iemesla un attaisnojuma nav pieļaujama.” (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 23.1. punktu). Citā spriedumā Satversmes tiesa uzsver, ka  “Izstrādājot tiesisko regulējumu, kas skar bērnu, likumdevējam ir pienākums izvērtēt tā ietekmi uz skartajām bērnu tiesībām un skaidri jāpamato tas, ka izraudzītais risinājums atbilst bērna vislabākajām interesēm, norādot: 1) kas konkrētā tiesiskā regulējuma izstrādes procesā ir uzskatāms par bērna vislabākajām interesēm; 2) uz kādiem kritērijiem attiecīgais bērna interešu novērtējums ir balstīts; 3) kā bērna vislabākās intereses ir svērtas attiecībā pret citiem apsvērumiem (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 23.1. punktu).

Bērnu tiesību konvencijā un tās fakultatīvajos protokolos noteiktās tiesības veido pamatu interpretācijai

ANO Bērnu tiesību komitejas Vispārējais komentārs Nr. 14 (2013) par bērnu tiesībām uz to, lai primārais apsvērums būtu viņu intereses , kurā norādīts, ka Bērna interešu princips nav jauns un ir bijis pazīstams jau pirms konvencijas un tika noteikts jau 1959. gada Bērnu tiesību deklarācijā (2. punkts). Blakus tam tiek uzsvērts, ka bērna labāko interešu principam ir 3 pamata elementi, kas jāņem vērā, proti: “[…] a) materiālās tiesības — bērna tiesības uz to, lai gadījumos, kad tiek apsvērtas dažādas intereses nolūkā pieņemt kādā jautājumā lēmumu, tiktu izvērtētas viņa intereses un tās būtu primārais apsvērums, un garantija, ka šīs tiesības tiks īstenotas vienmēr, kad ir jāpieņem lēmums saistībā ar kādu bērnu, konkrētu vai nekonkrētu bērnu grupu vai bērniem vispār. 3. panta 1. punkts valstīm uzliek pienākumu, ir tieši piemērojams (tiešā nozīmē), un uz to var atsaukties tiesā; b) interpretējams tiesību pamatprincips — ja tiesību normu iespējams interpretēt vairāk nekā vienā veidā, tad jāizvēlas tā interpretācija, kas visvairāk atbilst bērna interesēm. Konvencijā un tās fakultatīvajos protokolos noteiktās tiesības veido pamatu interpretācijai; c) procedūras noteikums — ja ir jāpieņem lēmums, kas ietekmēs kādu konkrētu bērnu, konkrētu bērnu grupu vai bērnus vispār, lēmuma pieņemšanas procesā ir jāizvērtē lēmuma iespējamā ietekme (pozitīva vai negatīva) uz attiecīgo bērnu vai bērniem. Izvērtējot un nosakot to, kas ir bērna interesēs, nepieciešamas procesuālās garantijas. Turklāt lēmuma pamatojumā skaidri jāpierāda, ka ir ņemtas vērā bērna intereses.”

Bērnu tiesības caurvij visas tiesību piemērošanas sfēras, katru jomu sabiedrības dzīves jomu

Bērnu tiesības, kā cilvēktiesību apakšnozare, horizontāli ietekmē gan drīz visas tiesiskās regulēšanas un tiesību normu piemērošanas jomas. Tieši šo iemeslu dēļ Bērnu tiesību aizsardzības likuma 5.pants un 5.1 pants noteic ļoti plašu dažādu tiesību piemērošanas un tautsaimniecisko nozaru speciālistu loku, kuriem nepieciešamas speciālās zināšanas bērnu tiesību aizsardzības jomā. Turklāt 5.1.pantā ietverto uzskaitījumu likumdevējs nenoslēdz, bet atstāj atvērtu. Proti, nosakot, ka jebkurai citai personai arī jābūt pamata zināšanām bērnu tiesību aizsardzībā, kas konkrēti nav nosaukta iepriekšējos deviņpadsmit punktos, ja tās pieņem pārvaldes lēmumus, veic faktisko rīcību vai cita veida darba vai dienesta pienākumus, kur tiek vai var tikt skartas bērna tiesības un tiesiskās intereses.

Tāpēc izpratnei par bērnu tiesību principu nozīmi un tiesību normu būtību ir jābūt gan politikas attīstītājiem un īstenotājiem valsts pārvaldē un pašvaldībās, gan politiķiem, kas pieņem tiesību aktus un politikas attīstības dokumentus (jo viņi pieņem lēmumus attiecībā uz bērniem kā sabiedrības daļu), gan speciālistiem, tieši piemērojot konkrētas tiesību normas, konkrētās situācijās, par konkrētiem bērniem, piemēram: sociāliem darbiniekiem, tiesnešiem vai valsts un pašvaldības policiju darbiniekiem un citiem.

Lai panāktu, ka bērnu intereses realizēt savas tiesības tiek kvalitatīvi nodrošinātas, nepieciešamas gan zināšanas, gan vienota izpratne par bērnu tiesību pamatiem. Tikai šādā gadījumā ir iespējams nonākt pie stabilas un vienotas tiesību piemērošanas prakses.

Informatīvais ziņojums “Par bērnu tiesību aizsardzības sistēmas pilnveidi” (2021) un Valsts kontroles revīzijas ziņojums “Atņemtā bērnība. Ikvienam bērnam ir tiesības uzaugt ģimenē” (2020), tā arī Valsts kontroles revīzijas ziņojums ““Problēmbērni”– pieaugušo neizdarību spogulis” (2022) un citi, norāda uz to, ka šīs nepieciešamās izpratnes nav, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc šajos dokumentos tiek konstatētas novirzes no vēlamā attīstības kursa vai pat tiesību pārkāpumi. Šie pārkāpumi faktiski liecina, ka tiesību piemērošanas vide nav bērnu nedz kā sabiedrības grupas, nedz individuālu bērnu, tiesiskā komforta vide, kurā iespējams piepildīt savas vajadzības un īstenot savas tiesības. Viennozīmīgi, ka šāda situācija Latviju tiesību izpratnes un līdz ar to arī piemērošanas ziņā attālina no Konvencijā ietvertajām vērtībām un praksē noved pie vienas noteiktas sabiedrības daļas tiesību ignorēšanas, patvaļīgas tiesību normu un principu interpretācijas, un pat prettiesiskas rīcības.

Šo iemeslu dēļ, kvalitatīvas un vienotas mācību sistēmas (savstarpēji korelējošas un holistiskas mācību programmas, metodoloģijas, mācību formas, kvalitatīvi pasniedzēji) nodrošināšana dažādiem bērnu tiesību aizsardzības subjektiem, ir pirmais solis pretī izpratnei par bērnu tiesību kā cilvēktiesību apakšnozari, tās principiem, vienotas tiesību normu piemērošanas prakses izveidošanai valstī.